Jāņu nakts krāsas nakts Septembris 14, 2010
Posted by overkirils in Filmas, Izklaide, Nopietni.Tags: alkohols, Baltā Nakts, Filmas, mūzikls, politiķi zajebaļi, studenti, vērmanes dārzs
5 comments
Tik sen nav rakstīts, un tam iemesls ir tikai viens – līdz ar atalgota rakstniecības darba sākšanu, es, kā jau vidusmēra latvietis, sāku ienīst savu darbu – rakstīšanu. Tagad gan laikam visādu nekrietnību un atpalicību novērots tik daudz, ka ar poda apmeklējumu vien tos visus ārā izvadīt nebūs iespējams.
Sekojot pēdējam ziņojumam par Muzeju Nakts ēvērģēlībām, jāpastāsta ir noteikti par Balto Nakti. Pasākums, kurš uz pirmā acu uzmetiena varēja šķist jauks, manā ļoti objektīvajā vērtējumā bija pilnīga izgāšanās. Lai nesāktu uzskaitīt visas tās tehniskās lietas, kas visos (jā, pilnīgi visos) “kultūras punktos” gļukoja, pietiks ar to, ka nekur nebija itin nekā interesanta. Tieši tā, banāls franču mūzikls nav tas, kas cilvēkus piesaistītu lietainā vakarā, un ir vajadzīgs mazliet vairāk par krāsainām gaismām un konfeti, lai cilvēkus (ne aitas) noturētu vienuviet. Acīmredzot, aitas bija tieši tā auditorija, ko vēlējās pabakstīt politisko partiju pārstāvji, un tas noved mani pie nākamā punkta. Saprotams, ir vēlēšanu laiks, bet kad uz katra otrā stūra tev kāds pumpains neģēlis cenšas iesmērēt balonu, tad varbūt pat jāsūta ziedojums Lapsas kungam, jo neko citu kā publisku nomelnošanu mūsu dārgie politiķi nav pelnījuši par savu nerimstošo uzbāzību un populismu.
Un tagad nonākam pie svarīgākā punkta. Dīvaini, ka tik tālu esmu ticis savā “baltā nakts nebija laba” sarakstā bez alkohola pieminēšanas. Mani pārsteidza, cik daudz “organizatoru” bija ķiņķī. Kā zināms, man pret alkoholu nav morālu iebildumu, bet kad jau trešajā apskates objektā “organizatori” sēž pie galda, jo kājās nevar nostāvēt, tad mācās virsū jautājums vai Baltā Nakts ir kultūras pasākums vai tikai vēl viens iemesls studentu iedzeršanai.
Tieši tā, trīciet un drebiet, jo esmu atpakaļ šeit lai uzspiestu savu viedokli citiem, sūdzētos par netaisnībām un vienkārši runātu muļķības. Man ir daudz ko teikt un cik vien mani pirksti atļaus, lapu turpināšu pildīt!
Nekulturāli kulturālās vietās Maijs 16, 2010
Posted by overkirils in Izklaide, koncerts, Mūzika, Piedzīvojums.Tags: BIG BAND, koncerts, kultūra, līdzsvars, Muzeju Nakts, Mūzika, Nabaklab, Soundarcade, Tesa, urlas, Vecrīga
4 comments
Šogad Muzeju Nakts bija makten interesantāka kā citus gadus un beidzot bija tā sajūta, ka ir vērts pakaļu izvilkt ārā no mājām, lai kaut ko redzētu. Tāpat domāja arī vēl, šķiet, pāris miljoni citu cilvēku, kas ar savām gaļām piebāza Vecrīgu tā, ka nospļauties nav kur.
Mūsu kompānijas dižgari izgudroja jaunu spēli – tā kā Muzeju Nakts ir diezgan kulturāls pasākums, tad lai visumu turētu līdzsvarā, vismaz kādam ir jāuzvedas nekulturāli, citādi laiks apstāsies un skaitļus varēs dalīt ar nulli, un visa pasaule tiktu iznīcināta. Spēles noteikumi ir šādi : par katru nekulturālo lietu, ko izdari muzejā, saņem punktus, skalā no 1 līdz 3. Nekulturālākais muzeju apmeklētājs saņem Nobela miera prēmiju, par dabas līdzsvara uzturēšanu.
Punkti tiek piešķirti šādās kategorijās :
Skaļa nolamāšanās, stāvot rindā : 1 punkts
Sievietes apgrābstīšana burzmā : 2 punkti
Vīrieša apgrābstīšana burzmā : 3 punkti
Kailas statujas apčamdīšana : 2 punkti
Virzienu norādošas bultiņas noraušana : 2 punkti
Gaismas izslēgšana pārpildītā telpā : 2 punkti
Nospļaušanās uz grīdas : 1 punkts
Aizmigšana izstāžu zālē : 2 punkti
Plastmasas dedzināšana pārpildītā telpā : 3 punkti
Aizrautīga un debīla dejošana pie nepiemērotas mūzikas : 2 punkti
Skaļa deguna šņaukšana : 1 punkts
Līšana citiem priekšā rindā : 1 punkts
Skaļas, neķītras piezīmes par eksponātiem : 1 punkts
Eksponāta nozagšana : par katriem 100 eksponāta vecuma gadiem visi iegūtie punkti dubultojas
Fotogrāfiju bojāšana ar debīlu seju : 2 punkti
Izskatījās, ka nemaz nebijām vienīgie, kas spēlē šo spēli, jo pilnīgi visos muzejos bija padaudz vecu tantīšu, kas čāpoja gliemeža ātrumā, visiem aizšķērsojot ceļu, pie tam, ik pa laikam apstājoties, lai ar aizvēsturisku fotoaparātu nobildētu kaut ko, kam blakus ir skaidri saredzama “Fotografēt aizgliegts” zīme. Tāpat daudzos muzejos bija sportisti, kuri nelaida garām iespēju tādās vietās kā Rīgas pilī no mangaļu pudelītes dzert vectēva grādīgo urīnu un, savas sarkanās sejas saviebuši neizsakāmi pretīgā ņirdzienā, spļaut laukā jēlus jokus par visu, sākot ar trepēm un beidzot ar brūno sienu.
Vairākus muzejus un neskaitāmus punktus vēlāk (jāatzīst, ka es kopumā ieguvu tikai 7 punktus), sapratām, ka īsti neko redzēt vairs nekārojas un sākām tipināt uz Nabaklab, kur Muzeju Nakts ietvaros muzicēja BIG BAND(grupu “Tesa” un “Soundarcade” kopprojekts) un stīgu kvartets ar īpašu programmu SVEMA. Raksturīgi latviešiem, tur bija milzum daudz cilvēku, kas bija ieradušies tikai tāpēc, ka ieeja bija par brīvu. Tāpēc arī koncerta laikā (un nezinātājiem varu pastāstīt, ka mūzika bija tāds pasmags, psihedēlisks pseido-roks) ik pa laikam zālē varēja manīt pāris gaišmatainus, solārijā apceptus, auskarotus gaiļus, kas nesakarīgi kratījās un ik pa laikam izbļāva tādus saukļus kā “METĀLS RULLĒ” un “MAN ĻOTI PATĪK ŠĪ GRUPA”.
Lai vai kā, gan koncerts iekš Nabaklab, gan pati Muzeju Nakts bija pārsteidzoši iepriecinoši. Protams, ik pa laiciņam uznāca vēlme kārtīgi nolamāt visus tos olimpiskā ciemata iedzīvotājus un bremzējošos dārzeņus, bet vismaz beidzot bija sajūta, ka esmu kaut ko tiešām redzējis. :)
Sabiedriskie transporti ir jautri Aprīlis 28, 2010
Posted by overkirils in Nenopietni, Piedzīvojums.Tags: bomzis, kontrolieri, Mērfija Likums, Purvciems, sabiedriskais transports, sātanists, trolejbuss, zefīri
8 comments
Būdams pastāvīgs zaķis, savā mūžā e-talonu nopīkstinājis neesmu ne reizi un papīru pircis arī esmu tikai retos gadījumos – kad tualetes papīra nav pa rokai vai kad pa ceļam droši paredzami agresīvie kontrolieri. Kārtējo reizi iesvempos trolejbusā, tā tuvāk priekšai, lai var laicīgi pamanīt zilos mundierīšos tērptos panus.
Izraudzītā sēdvieta izrādījās vecas čigānu tantes nolādēta. Blakām novietojies bija garmatains muzikants kamoflāžas biksēs, kurš ar niknu skatu pavadīja katru iekšā kāpēju un ik pa laikam izdvesa dēmoniskas skaņas. Baidīdamies pat skatīties viņa virzienā, tupi blenzu pa kreisi, taču arī tas prieks nebija ilglaicīgs, jo jau pēc pāris pieturām iekāpa kāda slāvu ģimenīte, ar nodzertas-sejas tēvu priekšgalā, augstpapēžainu pavecu blondīni pie sāniem un viņu lepnumu – patuklu šmurguli – nopakaļ.
Šmurgulis, kā es uzdrīkstos viņu saukt, izskatījās pēc tīri pieklājīga, kopta bērna, taču par šmurguli dēvējams tāpēc, ka smaka no viņa nesa kā no kaimiņsētas Vasjas. Kā desmit gadus vecs indivīds var iegūt smaku, kuras priekšā ģībtu pat visrūdītākie bezpajumtnieki, man ir noslēpums, taču ar to jau vēl nepietika. Jaunais censonis nostājās tieši tur, kur es bezmērķīgi blenzu un sāka neizsakāmi skaļi gremot zefīriņus.
Ne reizi, laikam, neesmu uzskaitījis lietas, kas mani ārprātīgi kaitina, taču čāpstināšana ar vaļēju muti noteikti ierindotos desmitniekā. Tieši šo darbību izvēlējās jauneklis, siekalaini un neizsakāmi pretīgi košļājot savus zefīriņus, pie tam visu to laiku uz mani skatoties tikpat tupi un bezmērķīgi, cik es centos blenzt nekurienē.
Izmetos ārā no ellesbusa un pēdējās divas pieturas nolāčoju kājām, šķietami izvairīdamies no man blakus sēdošā pīšļotāja dusmām un no otrā pusē stāvošā šmurguļa siekalām. Atkal jau, prieks nebija ilgs, jo Purvciema labirintus pārzinu apmēram tikpat labi kā savu drēbju skapi, attiecīgi arī apmaldoties jau pēc divām minūtēm. Ar telefona zvaniem gan atradu savu galamērķi un pēc pāris minūtēm jau biju gatavs atpakaļceļam, kura laikā atkal apmaldījos.
Kā zināms, Rīgā iešana taisni vienmēr noved pieturā. Tā arī es nokļuvu pieturā un iekāpu trolejbusā. Pēc pāris pieturām sapratu, ka braucu nepareizajā virzienā. Izkāpu ārā, taču ielas otrā pusē pieturas nebija – atkal maldījos, pareizās pieturas meklējumos. Beigu beigās atradu patiešām pareizo pieturu, iekāpu patiešām pareizajā trolejbusā un smaidīgs ripināju mājās, kad pamanīju, ka izraudzītais trolejbuss brauc garām vietai, kur pastāvīgi dienas laikā sabiedriskos transportus stādina kontrolieri. Iztērēju savus daudz svarīgākām lietām atliktos 70 santīmus biļetei, lai nesagādātu sev liekas problēmas, taču īpaši maģiskā veidā, kontrolieri savā parastajā vietā nestāvēja – vēlreiz pierādās fakts, ka transporti, uz kuriem man ir biļete, netiek pārbaudīti un mana ticība Mērfija likumam aug augumā.
Turpinu pauzēt. Februāris 1, 2010
Posted by overkirils in Uncategorized.4 comments
Tagad gribu rakstīt, bet nevaru, neizskaidrojamu tehnisku iemeslu dēļ.
Līdzko problēmas būs atrisinātas, radīsies raksti par :
- Nakts slēpņošanu
- Negulēšanu, bet vemšanu
- Stulbām datoriekārtām
